Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība nekad nav nemotivēti iebildusi iecerēm reformēt pensiju sistēmu, jo mēs saskatām tajā lielas rezerves. Kā pilnīgi pieņemamu mēs uzskatām pensijas vecumam nepieciešamā apdrošināšanas stāža paaugstināšanu no desmit uz piecpadsmit un tālāk arī uz divdesmit gadiem, izdienas pensiju piešķiršanas kārtības pārskatīšanu, bet nekādā gadījumā nepiekrītam nemotivētai pensionēšanās vecuma paaugstināšanai no 2014. gada.
Mēs uzskatām, ka pensionēšanās vecumu var sākt paaugstināt no 2016. gada, pie tam katru gadu pieliekot klāt trīs mēnešus. Tas Latviju ierindotu to Eiropas valstu starpā, kas pensionēšanās vecuma paaugstināšanu veic vienmērīgi, vienlaicīgi ar citām valstīm, 65 gadu pensionēšanās vecumu sasniedzot 2026. gadā. Toties Labklājības ministrijas un valdības iecere pensionēšanās vecumu palielināt straujāk, Latviju atkal ierindo „pionieru” starpā, 65 gadu vecumu sasniedzot 2020. gadā! Un, domājam, pilnīgi pamatots ir jautājumus – uz kurieni steidzamies?
Pēc vētrainā un melīgā Finanšu ministrijas komentāra, plašsaziņas līdzekļu tendenciozitātes, ir pilnīgi skaidrs, ka ne jau iztrūkums sociālajā budžetā ir galvenais, kas pieprasa pensionēšanās vecuma paaugstināšanu. Nē, sāls slēpjas Labklājības ministrijas sagatavotās pensionēšanās vecuma paaugstināšanas koncepcijas anotācijā, par ko gan netiek stāstīts valdības sagatavotajās vienpusējās preses relīzēs, proti: „Pamatojums: Saprašanās memoranda starp Eiropas Savienību un Latvijas Republiku piektais papildinājums, sestā Nodomu vēstulē Starptautiskajam Valūtas fondam, kurās nostiprināta apņemšanās, sākot ar 2014. gadu, paaugstināt ar likumu noteikto un priekšlaicīgās pensionēšanās vecumu”!
To izlasot, ir pilnīgi skaidrs, ka pensionēšanās vecuma paaugstināšana notiek, lai pamatotu valdības bezatbildību, uzņemoties saistības pret starptautiskajām institūcijām, labi apzinoties, ka valsts iedzīvotāji šādu soli neatbalstīs! Bet valdībai vēl pietiek nekaunības ar visiem spēkiem, visiem iespējamiem līdzekļiem, veikt melīgu kampaņu, vaimanājot par smago sociālā budžeta stāvokli, milzīgajām izmaksām sakarā ar priekšlaicīgās pensionēšanās iespēju pagarināšanu līdz 2014. gada 1. janvārim, tajā paša laikā neko nemainot sociālā budžeta iekšējos izdevumos, nemotivējot darbiniekus pēc iespējas ilgāk palikt savās darba vietās.
Pensionāri nav un nedrīkst būt slogs valsts budžetam, tie ne jau sava prieka vai bezdarbības dēļ meklē darbu, un ar visiem spēkiem cenšas noturēties savās darba vietās, neskatoties uz darba devēju centieniem atbrīvoties no vecāka gada gājuma darbiniekiem. Tajā pašā laikā tieši valdība varētu būt tā, kas ar pārdomātiem likumiem varētu radīt sistēmu, ka no vecāku darbinieku saglabāšanas darba vietās, uzņēmumos, ieguvēji varētu būt visi – darba devējiem varētu tikt piemērotas dažādas nodokļu atlaides, darbinieki daļu savu līdzekļu uz procentiem varētu ieguldīt speciālos valsts attīstības fondos vai arī bankās, šajos gadījumos paredzot pensiju mantošanas iespējas; paredzēt citu pieeju pensionēšanās vecuma samazināšanai atkarībā no bērnu skaita; pārkvalifikācijas un mūžizglītības programmām utt., bet tam visam bija jābūt izstrādātam līdz murgainajai pensionēšanās vecuma paaugstināšanai tūlīt un tagad.
Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība vienmēr sarunās ar Labklājības ministriju un valdību ir bijusi konstruktīva, ierosinot diskutēt par, mūsuprāt, visai sabiedrībai aktuāliem jautājumiem.
Pirmkārt, kā pensionēšanās vecuma paaugstināšana atsauksies uz pirmspensijas vecuma darbinieku un jauniešu nodarbinātību, ja šī vecuma bezdarbnieku skaits mums ir viens no vislielākajiem Eiropā?
Otrkārt, kā valdība plāno palielināt veselības aprūpes budžetu līdz solītajiem 4 % no IKP (šogad 3,4 %!), lai nodrošinātu iedzīvotājiem pieejamus, kvalitatīvus un maksātspējai atbilstošus veselības aizsardzības pasākumus, panākot arī vidējā dzīves ilguma noturīgu pieaugumu?
Treškārt, kad mēs ieraudzīsim pārdomātu demogrāfijas politiku, tajā iekļaujot gan jaundzimušo bērnu mirstības samazināšanu, jo šajā rādītājā mēs jau vairākus gadus esam pirmajā vietā Eiropā, gan arī adekvātu atbalstu ģimenēm par pirmo, otro, trešo un turpmākajiem bērniem? Un šajā programmā pareizo vietu ir jāierāda gan „māmiņu” algām, gan tā saucamajiem ģimeņu valsts pabalstiem (8 lati!), gan bezmaksas pusdienām pamatskolas bērniem, gan sabiedriskā transporta atlaidēm, gan arī valsts atbalstam mākslīgajai apaugļošanai.
Ceturtkārt, arodbiedrības satrauc izglītības kvalitātes neatbilstība darba tirgus prasībām, biežās viedokļu maiņas par strukturālajām reformām vispārējā, profesionālajā un augstākajā izglītībā, valsts neieinteresētība atbalstīt zinātni, tās ciešāku sadarbību ar darba devējiem.
Piektkārt, joprojām nemazinās „ēnu” ekonomikas īpatsvars, neskatoties uz kārtējiem valdības plāniem, stratēģijām un koncepcijām, nav veiktas nepieciešamās reformas, lai uzņēmēji sajustu valsts atbalstu, redzētu valsts institūciju ieinteresētību tautsaimniecības attīstībā. Netiek atbalstīti arodbiedrību priekšlikumi veicināt korporatīvo sociālo atbildību, darba koplīgumu un nozaru ģenerālvienošanos noslēgšanu, kas pierādījuši sevi kā ļoti nopietnu ieroci cīņā pret „ēnu” ekonomiku un nelegālo nodarbinātību.
Sestkārt, Latvija ieņem vienu no vadošajām vietām to iedzīvotāju skaita ziņā, kurus apdraud nabadzība, kuru reālie ienākumi ir zem iztikas minimuma robežas, lai arī tie godīgi strādā un maksā valstij nodokļus. Jau vairāku gadu garumā arodbiedrības ir rosinājušas valdībai paaugstināt ar iedzīvotāju ienākumu nodokli neapliekamo minimumu vismaz līdz tai robežai, kura bija sasniegta 2009. gadā – 90 lati, kas dotu jūtamu atspaidu tieši mazo algu saņēmējiem, bet nekā, valdībai ir svarīgāki uzdevumi, tāpēc tā klusumā un mierā ir izstrādājusi motivācijas sistēmu valsts kapitālsabiedrību vadošajiem darbiniekiem, paredzot darba samaksas paaugstināšanu, piemēram, no 2500 uz 3500 latiem, citādi šīs amatpersonas pāriešot uz privāto sektoru un valsts cietīšot zaudējumus! Toties no skolotāju, policistu, medmāsu, bibliotekāru, sociālo darbinieku turēšanas nabadzībā un badā jau necieš neviens, jo tie jau nekur neaizies, turpinās godprātīgi pildīt savus darba pienākumus par samaksu, kas mazāka par iztikas minimumu!
Pēc LBAS informācijas, Labklājības ministrija ir saņēmusi ap 9000 anketu, kuras LBAS vēstuļu akcijas ietvaros cilvēki aizpildīja un sūtīja uz Labklājības ministriju, paužot nepārprotamu „pret” valdības iecerei uzsākt pensionēšanās vecuma paaugstināšanu no 2014. gada. LBAS turpinās sociālo dialogu Saeimā, cerot uz deputātu atbalstu par pensionēšanās vecuma paaugstināšanu no 2016. gada, kā arodbiedrības ar valdību bija vienojušās iepriekš. LBAS turpinās cīņu par darbinieku tiesībām uz nodrošinātām un stabilām vecumdienām, un aicina arī visus iedzīvotājus būt ieinteresētiem un sniegt aktīvu atbalstu visām arodbiedrību kampaņām!
Pēteris Krīgers,
Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētājs